Aptaukošanās – ceļš uz sirds un asinsvadu slimībām
Aptaukošanās ietekme uz organismu patiešām ir plaša. Parasti izveidojas tāds kā apburtais loks: liels virssvars nereti noved pie 2. tipa cukura diabēta, kas, savukārt, veicina hronisku sirds mazspēju, kura var kļūst par cēloni hroniskai nieru slimībai. Visiem šiem klīniskajiem stāvokļiem ir virkne kopīgu attīstības mehānismu, ieskaitot paaugstinātu cukura līmeņa un holesterīna daudzumu asinīs.
Pēdējo gadu laikā īpaša vērība tiek veltīta tieši vielmaiņas jeb metabolo traucējumu, proti, aptaukošanās un tās seku – insulīna rezistences, paaugstināta glikozes līmeņa utt. – ietekmei uz sirds un asinsvadu slimību, jo īpaši hroniskas sirds mazspējas (viena no biežākajiem hospitalizācijas un mirstības cēloņiem) attīstību. Ir pierādīts, ja pacientam vecumā pēc 65 gadiem progresē šī patoloģija, tad prognozes ir ļoti bēdīgas – mirstība tuvāko 5 gadu laikā sasniedz 45%.
Aptaukošanās ir ļoti aktuāla problēma visā pasaulē: 90-95% gadījumu tā izraisa 2. tipa cukura diabēta – slimības , kas skar teju desmito daļu pasaules iedzīvotāju – attīstību. Savukārt, aptaukošanās un 2. tipa cukura diabēta “kombinācija” veicina strauju hronisku sirds mazspēju – pastāvīgu sirds nespēju sūknēt pietiekami daudz asiņu cauri visam ķermenim, lai nodrošinātu tā pietiekamu apgādi ar skābekli. Dažādu valstu datu bāzes nepārprotami liecina par to, ka hroniska sirds mazspēja ir ne tikai galvenā, bet arī visbiežākā kardiovaskulārā pataloģija cilvēkiem ar 2. tipa cukura diabētu: tā sastopama līdz pat 30% 2. tipa diabēta pacientu, īpaši vecumā virs 65 gadiem, savukārt 30-40% no visiem pirmreizēji vai atkārtoti hospitalizētiem hroniskas sirds mazspējas pacientiem ir 2. tipa cukura diabēts. Personām ar 2. tipa cukura diabētu ir arī 33% lielāks risks nonākt slimnīcā ar diagnozi “hroniska sirds mazspēja”.
Kāpēc tā? Gan aptaukošanos, gan 2. tipa cukura diabētu raksturo insulīna rezistence – proti, aizkuņģa dziedzeris insulīnu ražo pietiekamā daudzumā, bet tas slikti darbojas – nenonāk organisma šūnās. Tā darbību traucē paaugstināts slikto taukskābju līmenis, kas nomāc glikozes, bet aktivē tauku vielmaiņu. Rezultātā asinīs paaugstinās cukura līmenis, kuru diemžēl sirds muskulis jeb miokards savai enerģijai izmantot nespēj, savukārt brīvās taukskābes pieprasa aktīvāku sirds darbību, tāpēc tā “ātrāk nogurst” – it kā strādā daudz, bet “tukšgaitā”.
Aptaukošanās gadījumā organismā rodas arī hronisks zemas aktivitātes nepārejošs iekaisums – jo tas agrīnāks, jo ātrāk progresē iekaisīgie procesi, kas samazina audu, tajā skaitā arī sirds sieniņu elasticitāti – tās kļūst “stīvākas”, nevar atslābt, “uzņemt” asinis, kā rezultāta pieaug kreisā priekškambara – sirds pildīšanās vietas – apmērs. Hroniskais iekaisums arī rada asinsvadu sieniņu izmaiņas, padarot kā lielos, tā mazos asinsvadus neelastīgus un ierobežojot to paplašināšanos.
Aptaukošanās un audu, hormonu funkcionālās izmaiņas
Aptaukošanās veicina arī taukaudu disfunkciju – līdzsvara zudumu starp iekaisumu veicinošiem un iekaisumu mazinošiem citokīniem jeb mazmolekulārām olbaltumvielām, kuras taukaudi izmanto savu endokrīno signālu izplatīšanai. Diemžēl to līmeņa izmaiņām ir nopietnas sekas: piemēram, tāds leptīna jeb sāta hormona līmeņa pieaugums, kas ir neefektīvs un sekmē organisma nejutību pret to un ko var raksturot kā zināmu nepārejošu ēstgribu Augsts leptīna līmenis provocē arī virsnieru hormona aldosterona koncentrācijas pieaugumu – tiek aizturēta nātrija izvade, kā rezultātā pieaug asinsspiediens un hroniskas sirds mazspējas attīstības risks. Paaugstināta aldosterona koncentrācija var būt par cēloni arī izmaiņām sirds ārējos slāņos.
Aptaukošanās būtiski samazina arī adiponektīna – hormona, kas tiek izdalīts no tauku šūnām, veicina tauku dedzināšanu un kam piemīt pretiekaisuma darbība – koncentrāciju, kas arī uzskatāma par būtisku kardiovaskulāru risku.
Bez tam aptaukošanās rada virkni citu patoloģiju – aktivē simpātiskās nervu sistēmas darbību, kas noved pie asinsspiediena – tiešā sirds mazspējas riska – paaugstināšanās, kā arī sekmē izdalītā nātrija, glikozes un šķidruma “atgriešanos” jeb atkārtotu uzsūkšanos organismā.
Sirds un asinsvadu veselību būtiski ietekmē arī dzimumhormoni. Līdz menopauzes vecumam sievietes ir relatīvi pasargātas no aterosklerozes attīstības – par to rūpējas sievišķie hormoni estrogēni, kas palielina labā jeb augstā blīvuma un pazemina sliktā jeb zemā blīvuma holesterīna līmeni. Tā iedarbība aizkavē sistēmiskā iekaisuma veidošanos un neļauj veidoties pangām, kā arī veicina asinsvadus paplašinošu, bet kavē asinsvadus sašaurinošu vielu koncentrāciju.
Arī testosteronam, galvenajam vīrišķajam hormonam, piemīt kardioprotektīva iedarbība – tas paplašina asinsvadus, tajā skaitā aortu un lielos sirds asinsvadus, mazina aritmijas riskus, proti, aizkavē aterosklerozes attīstību. Pētījumi pierāda, ka testosteronam ir tieša labvēlīga ietekme uz sirds muskuli jeb miokardu.
Diemžēl, organismam novecojot un šo dzimumhormonu koncentrācijai samazinoties, to “profilaktiskā” iedarbība uz holesterīna vielmaiņu un līdz ar to arī sirds un asinsvadu veselību samazinās. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc saslimstība ar sirds un asinsvadu slimībām pieaug ar gadiem.
Redzēt lielo “bildi”
Strādājot pie sirds un asinsvadu slimību mazināšanas plāna, manuprāt, ir ļoti būtiski apzināties un ņemt vērā visas tās kopsakarības, kas saista sirds un asinsvadu sistēmu ar citām organisma sistēmām, tajā skaitā endokrīno. Izprast dažādu klīnisko stāvokļu savstarpējo mijiedarbību un nepieciešamību tos aprūpēt vienlaicīgi un saskaņoti. Svarīgi ņemt arī vērā, ka endokrīnās un kardiovaskulārās komplikācijas nereti norit bez simptomiem, tāpēc ir svarīga savlaicīga izmeklējumu – bioķīmisko analīžu, funkcionālo testu u.c. – pieejamība. Tāpat ir svarīgi arī pārskatīt terapijas algoritmus – piemēram, moderna diabēta terapija jau sen nav fokusēta vienīgi uz glikozes līmeņa pazemināšanu, jo neskaitāmu pētījumu un analīžu rezultāti liecina, ka tā viena pati nespēj pasargāt no hroniskas sirds mazspējas attīstības. Un, protams, valstiskā līmenī nepieciešams domāt, kā konceptuāli un stratēģiski risināt milzīgo aptaukošanās problēmu.